Ievas Epneres fotogrāfiju izstāde “Esparū pils”
Lūznavas muiža un Francijas institūts Latvijā interesentiem Latgalē fotoizstādē "Esparū pils" piedāvā Ievas Epneres skatījumu uz Dienvidfrancijas kultūras mantojumu un cilvēkiem. Izstāde Lūznavas muižā būs skatāma līdz 2016. gada beigām. Izstādes atklāšana - 23. oktobrī 14.00.
Latviešu
mākslinieces Ievas Epneres fotogrāfiju izstāde „Esparū pils” ir projekts, ko
māksliniece realizēja Francijā, 2014. gada vasarā, kad pēc Esparū pils draugu
biedrības ielūguma uzturējās rezidencē Esparū pilī. Biedrību dibinājuši pils
īpašnieki un atbalstītāji ar mērķi atdzīvināt šo seno Dienvdfrancijas pērli,
izveidojot to par kultūras centru un vietu, kur mākslinieks satiekas ar dabu.
2014. gada rudenī Esparū pils draugu biedrība rīkoja pirmo rudens kultūras
festivālu, kura programmā tika iekļauta arī Ievas Epneres izstāde. Tā programmā
Latvijai bija atvēlēta īpaša vieta, jo īpaši tāpēc, ka Rīga kā Eiropas kultūras
galvaspilsēta sekoja Francijas pilsētai Marseļai, kurai šis gods pienācās 2013.
gadā. Festivāla moto „Iepazīt tālus, bet patiesībā tuvus kaimiņus” sniedza
franču publikai iespēju labāk iepazīt Latviju un tās radošo potenciālu
visdažādākajās izpausmēs mākslā, mūzikā un kino.
“Ievas Epneres māksla liecina par cilvēka ideālās telpas meklējumiem laicīgajā dzīvē. Viņas fotogrāfijas, video un multimediju projektus vieno vērtību sistēma, kas pastāv neatkarīgi no dotā brīža apstākļiem, politiskām vēlmēm un savtīgām interesēm. Šī māksla ilgojas pēc patiesas skaidrības un tīrības. Tā atklāj iekšējas garīgas saites starp dažādu paaudžu cilvēkiem, cilvēku un ainavu, cilvēku un pagātni,” tā par Ievu Epneri saka mākslas zinātniece Anita Vanaga.
Ieva Epnere dzīvo un strādā Rīgā. Rada fotogrāfijas, video un filmas, kurās personiski, privāti stāsti ir sākumpunkts mākslinieciskām refleksijām par identitāti, tradīcijām un rituāliem. Ieva Epnere ir beigusi Liepājas lietišķās mākslas koledžas tekstilmākslas nodaļu (1996), Latvijas Mākslas akadēmijas tekstilmākslas nodaļā ieguvusi bakalaura grādu (2001) un Vizuālās komunikācijas nodaļā ieguvusi mākslas maģistra grādu (2003). Viņa ir papildinājusies Augstākajā Tēlotājmākslas institūtā HISK Ģentē (2011-2012). Plašāk par mākslinieci: www.ievaepnere.com
Esparū pils vēsture
1875. gadā Perpiņānas vīna tirgotājs Žozefs II Sovī (1833-1892), viens no lielākajiem Rusijonas reģiona vīnaudzētājiem, kura tēvs pirms piecdesmit gadiem bija ieradies šajā pilsētā bez iztikas līdzekļiem, iegādājās no Lazermu ģimenes Esparū īpašumu.
Sociālā stāvokļa un panākumu apliecinājums
Pirms Lielās franču revolūcijas šī zeme – 627 ha – piederēja Spānijas lēnim, Hijāras hercogam, Sovī iepatikās ar savu ainavu. Tā bija izslavēta ar zemes kvalitāti, kurā tika audzētas izcilas kvalitātes grenache šķirnes vīnogas. Kalnu nogāzi ieskāva pārpurvojusies zemiene; ziemeļos atradās pļavas, kuras zaļoja vasaras sezonā, bet rudenī deva patvērumu pīlēm un bridējputniem. Dienvidos atradās Sennazēras dīķis 8 ha platībā. Tajos mājoja rozā flamingo. Ceturtā daļa no šī dīķa piederēja Esparū īpašumam. Austrumos īpašumu ieskāva Vidusjūras puses baltās smilts zemes. 5 km no jūras piekrastes tāpat piederēja Esparū.
Kad Esparū mainījās īpašnieks, lauksaimnieciskai darbībai īpašumā vēl bija arhaisks raksturs. Kalna nogāzē blakus vīnogulājiem auga labība un olīvkoki. Mitrās pļavas noderēja vienīgi niedru un meldru iegūšanai. Tieši Žozefs un viņa dēls Etjēns izvērsa vīna dārzus vairāk kā 110 ha platībā uz visas apstrādājamās zemes, apguva izraka drenāžas kanālus mitro pļavu nosusināšanai un stādījumu apgādei ar ūdeni.
Jaunais īpašnieks vēlējās ne tikai pelnīt naudu, bet viņš domāja arī par skaistumu, iestādot 5 ha lielu parku klinšaino nogāžu jūras pusē, tā izveidi uzticot ainavu arhitektam Kribeijē. Parkā tika apkopoti Vidusjūras baseinam raksturīgi koki (priedes, cipreses, palmas, dažādu sugu ozoli, eikalipti). Tie tagad ir sanieguši nozīmīgu vecumu.
14 gadus vēlāk 1889. gadā, Žozefs Sovī, kas bija kļuvis par bagātu un izglītotu cilvēku, vadīja Perpiņānas komerctiesu. Diemžēl viņš bija nedziedināmi slims. Savus pēdējos spēkus viņš veltīja , lai sarakstītu zinātnisku darbu par Rusijonas provinces iestādēm Senā režīma laikā (100 gadu periods pirms Lielās franču revolūcijas 1789). Pirms nāves viņš vēlējās atstāt aiz sevis ilglaicīgu piemiņu, liekot uzcelt Esparū pili. No tās vajadzēja pavērties skaistam skatam uz jūru un dīķi.
Pils projektu veidoja arhitekts dānis Vigo Dorfs Petersens (1851 – 1937), kurš dzīvoja Perpiņānā kopš 1886. gada. Pils tika pabeigta 1891. gada augustā, 5 mēnešus pirms tās īpašnieka nāves). Tā bija pirmā no lielajām dāņa uzceltajām būvēm Rietumu Pirenejos. Pēc Esparū pils, tai sekoja daudzas citas pēc Rusijonas buržuāzijas pasūtījuma būvētas celtnes. Petersena darbos jūtama arhitekta Violē Ledika ietekme.
Literāti un mākslinieki
Žozefa vecākais dēls Fransuā Sovī (1861 – 1906) negaidīja pils būvniecības beigas, lai smeltos tajā literāru iedvesmu. Viņš jau bija publicējis vairākas grāmatas, kad pēc sievas nāves viņš pārcēlās dzīvot uz pabeigto pili (1891). Viņš bija pirmais no ģimenes locekļiem, kas tajā dzīvoja pastāvīgi. Pārējie brauca uz Esparū brīvdienas vai arī vasarā. Fransuā bija iekārtojis sev dzīvokli pils dienvidu torņā pirmajā stāvā un bibliotēku. Viņš turpināja rakstīt. 1894. gadā iznāca «Les murmures de la forêt» (Meža čuksti), bet 1899. gadā «La fleur de l’abîme» (Aizas zieds). Tieši no Esparū viņš aktīvi sarakstās ar Parīzes autoriem, literāru un mākslas grupu biedriem, ar kuriem viņš pats bija iepazinies studējot Parīzē.
No viņam adresētajām vēstulēm, publicētajiem rakstiem un autorizdevumu
eksemplāriem, kas grezno Esparū bibliotēku, var spriest par šo draugu, kuri
dievināja Stefanu Malarmē, loku. Tie ir rakstnieki un publicisti, skulptori,
gleznotāji un mūziķi.
Daudzi no draugu grupas biedriem bija satuvinājušies laikā, kad tie strādāja Petit-Théâtre leļļu teātrī. Vakari bieži tika pavadīti kopā; daudz tika ceļots kopā, lai iepazītu citas kultūras, viesotos lauku īpašumos, bieži vien netālu no Fontenblo Sēnas krastos.
Parīziešiem Esparū škita tālu. Tie, kas bija dzimuši Rusijonā, Esparū viesojās biežāk. Faraill, Maillol, Belloc, Caillens un Auberge brauca uz Esparū ik reizi, kad viņi viesojās dzimtajā pusē. Tā 1891. gadā gleznotājs Auberge nebrīdinot apciemoja Fransuā Savī un trīs dienu laikā uzgleznoja viņa portretu.
Pat no attāluma Esparū klātbūtne bija jūtama Parīzes draugu mājās tur tapušā vīna un izaudzēto augļu (vīģes, persiki, vīnogas) veidā. Vēstules liecina par draugu prieku un pateicību par sūtījumiem.
Atmiņas par šo laiku, ko draugi literāti un mākslinieki pavadījuši kopā, atrodamas arī piezīmēs, kas rakstītas dāvinātajās grāmatās, kuras rotā Esparū bibliotēkas plauktus.
Fransuā Sovī svaine Roza Siskela (1873-1945), Perpiņānas vīna torgotāju asociācijas prezidente no 1904. līdz 1907. gadam, viņa brāļa Ežēna sieva, bija laba namamāte, kas rūpējās par māju un parku. Viņa rīkoja brīnišķīgas pieņemšanas, kas palikušas Esparū kultūras atmiņā kā mecenātisma piemēri.
1923. gadā viņa vairākus mēnešus pilī uzņēma rumāņu gleznotāja Alexis Macedonski ģimeni. Viņš uzglezoja Ežēna portretu, vēlāk arī dēla Anrī (1902-1995) un meitas Marī Terēzes (1896-1994) portretus. Gadu vēlāk mākslinieks no jauna viesojās Esparū. Tā tapa lielais audekls, kas mūsdienās ir mājas identitāte. Glezna art déco stilā pārsteidz apmeklētājus, kad tie ienāk pils vestibilā. Visi tajā attēlotie personāži ir Sovī ģimenes tuvi draugi. Macedonski pēdas Esparū atrodamas vēl arī citā veidā. Viņš un viņa sieva šeit atstājuši vairāk kā divdesmit radītos mākslas darbus – gleznas, dekoratīvus panno un zīmējumus, kas ir lielākā abu mākslinieku darbu kolekcija Francijā.
Ežēna un Rozas vecākais dēls Žozefs Sovī (1898-1961) atstājis savas pēdas vectēva celtajā namā. Viņš pasūtināja 1927. gadā jaunajam gleznotājam Apostoli (Rimska-Korsakova radiniekam) līdzīgu gleznu kā tā, ko radījis Macedonski. Tā atrodas turpat vestibilā, pie ieejas salonā. Tā attēlo iedomātu Rusijonas ainavu. Glezna var arī nepatikt, bet tā ir daļa no Esparū identitātes. Uz tās pat atrodamas Esparū vīna etiķetes.
Žozefs Sovī, kas dzīvoja Perpiņānā, pats bija zīmētājs un gleznotājs. Pēc viņa nāves viņš atstāja daudzu sava loka mākslinieku darbus, kas tagad rotā Esparū pili. Pirmā pasaules kara laikā pie sava labākā drauga ārsta Pierre Nicolau viņš iepazinās ar Žanu Kokto, kuru viņš atveda arī uz Esparū, ar Raulu Difī, ar kuru kopīgi pavadīja brīvdienas un ar kuru kopīgi daudz gleznots. Kad nomira māte, Žozefs lūdza Difī, lai viņš dzīvo mātes dzīvoklī Arago laukumā. Difī gleznotie akvareļi un guašas gleznas, kas attēlo Arago laukuma palmas un statuju, tapuši šajā dzīvoklī un slavenā konsole, kas tajos redzama, piederējusi Rozai Sovī. Difī izīrēts dzīvoklis ar visām tajā esošajām mēbelēm. Viena no Žozefa kolekcijas visretākajām pērlēm ir André Masson (1896-1987) glezna un divi zīmējumi. Tie pieskaitāmi mākslinieka senākajiem darbiem.
Esparū nav muzejs, bet daudzi mākslas darbi piesaista apmeklētāju uzmanību. Daudi no tiem atgādina ģimenes draugus vairākās paaudzēs: Gabriel Faraill (veidojis vestibilā izstādītos bronzas medaljonus), Aristide Maillol (gulošās sievietes modelis), Lucien Maillon, Gustave Violet (kataloņu sieviete melnā), Raymond Sudre (ģipša bareljefs), Belloc, Etienne Terrus, Paul Carcassone, Louis Bausil, Paul Izarn u.c.
Pagrabstāvā esošā telpa ar grenzu kamīnu nes ēdamzāles mednieku stilā vārdu. Kādreiz tajā spēlēja biljardu; tajā satikās mednieki, pirms došanās nakts pīļu medībās dīķos vai pļavās. Daži no medniekiem uzzīmēti tieši uz zāles sienām, tāpat kā klints ar jūras putniem, zuavs ar pīpi mutē, arābu zirgi un to jātnieki fantāzijas apreibināti … Neskatoties uz savu vienkāršumu un vācu karavīru zābaku sabojātām grīdas flīzēm pēc to invāzijas Dienvidfrancijā, arī šī telpa ir piemiņas vieta, daļa no Esparū identitātes.
Kas Esparū notiek mūsdienās?
Kaneplāžas aglomerācija ir lielākoties veidojusies uz īpašuma zemienēm. Urbanizācija jaunu villu izskatā soli pa solim ir pārņēmusi šo zemi līdz pat jūras piekrastei. Paralēli parkam ir izbūvēta auto maģistrāle. Dīķa un piekrastes zonas pārdošana Konservatorijai, kā arī strikta mitro zonu aizsardzība ļāva izdzīvot plašajai panorāmai, kuru savulaik tā iemīlēja Žozefs Sovī.
Laiks darījis savu arī pilī. Jūras tuvums, tas, ka nams netiek ziemā
apdzīvots, kaijas uz jumta un bites bēniņos pili drīzumā var pārvērst par
apdraudētu šedevru. Tomēr pils un pa pusei aizaugušā parka šarms turpina
iedvesmot tos, kas Esparū apmeklē pirmo reizi. Uzticami draugi vēl arvien
viesojas pilī vasaras brīvdienās. Vēl nav par vēlu atdzīvināt arhitekta
Petersona veidoto Rusijonas pērli un izcelt pilī glabāto kultūrvēsturisko
mantojumu. Pēc Žana Luī Randū, Žozefs Sovī mazmazdēla, un viņa meitas Marī
Paskālas, kas atbildīga par vīna darīšanu Esparū, ierosmes, Esparū turpina
dzīvot un spodrināt savu reputāciju. Esparū vīna dārzu kvalitāti izceļ vīna
eksperti. Esparū ražotais vīns katru gadu saņem atzinības medaļas un diplomus,
kas papildina pagrabos esošo atzinības rakstu galeriju. Līdzīgi kā pagājušajā
gadsimtā, arī mūsdienās Esparū notiek kultūras aktivitātes, kas izceļ īpašumā
paveikto.
Pols
Randū
